Nevarēju rimties un uzrakstīju Saderam ziņu. Ticiet vai ne, bet viņš, būdams tūkstošiem kilometru attālumā, jau pēc pāris minūtēm piekrita ar mani aprunāties, piebilzdams, ka dalās ar viņu stāstu, lai pasaule ieraudzītu, ka cilvēki ar Dauna sindromu var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Džads, Saders un Samira
Stāsta Saders Issa:
Pēdējo gadu laikā Sīrijā ir nodibinātas vairākas organizācijas cilvēku ar Dauna sindromu atbalstam. Diemžēl laikā, kad piedzima mans tēvs, šādu organizāciju nebija. Tēva ģimene mēģināja nodrošināt visu nepieciešamo pašu spēkiem. Zinu, ka vecmāmiņa bija panākusi, lai tēvu uzņem skolā, taču viņš tur mācījās vien pāris gadus un tad tika izslēgts. Vecmāmiņa par to esot ļoti pārdzīvojusi. Diemžēl savu vecmāti saticis neesmu – viņa nomira, pirms es piedzimu. Zinu tikai to, ka mans vectēvs bija goda vīrs un audzināja tēvu kopā ar vecmāti.
Kad tēvs bija mazs, viņam bija daudz draugu, ar ko kopā viņš spēlējās un apguva jaunas prasmes. Viņš bieži stāsta par jaukajiem brīžiem, ko pavadījis ar saviem draugiem.
Kad tēvam bija 20 gadu, vecmāte pierunāja kaimiņu pieņemt tēvu darbā, lai viņš varētu nopelnīt sev iztiku. Šajā graudu pārstrādes rūpnīcā tēvs strādā vēl arvien.
Drīz pēc tam viņš satika manu māti. Viņai patika, ka tēvs ir neatkarīgs, turklāt viņa iemīlēja tēva skaidro sirdi. Es domāju, ka tā bija abpusēja mīlestība no pirmā acu skata. Es piedzimu, kad manam tēvam bija 24 gadi.
Džads, Saders un Samira (pirms 21 gada)
Būdams bērns, es saņēmu visspēcīgāko mīlestību. Par mani rūpējās gan māte, gan tēvs, turklāt tēvs vienmēr ar mani spēlēja spēles. To, ka mans tēvs ir atšķirīgs, sapratu apmēram 15 gadu vecumā. Biju labākais skolēns klasē, un vairāki cilvēki pauda savu izbrīnu par maniem sasniegumiem. Viņi negaidīja, ka bērns, kura tēvam ir Dauna sindroms, varētu pārāk daudz sasniegt.
Taču uzskatu, ka esmu tikai ieguvējs. Manā dzīvē ir cilvēks, kurš spēj tikai un vienīgi mīlēt, bet ne ienīst. Tēvs ir gādīgs un jauks. Tēvs nemāk lasīt un rakstīt, taču viņš smagi strādā, lai varētu apmaksāt manu skolu – tas mani iedvesmoja cītīgi mācīties, lai es varētu studēt zobārstniecību. Un tēvs vienmēr lepojas ar maniem panākumiem.
Es nespēju iedomāties nevienu trūkumu, kas manā dzīvē būtu tēva diagnozes dēļ.
Dažkārt, kad ejam pa ielu, mūs mēdz apsaukāt. Bet to dara tikai cilvēki, kas mūs nepazīst. Es nemaz negribu par to runāt.
Ģimenēm, kurās aug bērns ar Dauna sindromu, es gribētu pateikt – izturieties pret viņiem kā pret parastiem cilvēkiem, ļaujiet darīt to, ko viņi spēj, un neklausieties tajos, kuri uzskata, ka cilvēks ar Dauna sindromu nevar dzīvot normālu dzīvi! Ja mana vecmāmiņa būtu uzskatījusi, ka aborts ir pareizā izvēle, manis šeit nemaz nebūtu...
Džads un Samira (pavisam nesen)
Sarunas beigās Saders novēl man vislabāko iespējamo dzīvi kopā ar manu puiku. Sasūta mums abiem sirsniņu pilnu Messendžeri un atstāj mani iedvesmotu un laimīgu.
*Foto no Issu ģimenes personīgā arhīva
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru