-
Ir 2014. gada 7. februāris. Mūsu kāzu diena. Par to, ka Tu jau te esi, zinām tikai mēs ar tēti, un vēl Tava māsa. Kāpēc es kāzu dienā dzeru limonādi, neviens neprasa, jo esmu pie stūres.
-
Ir 2014. gada 9. maijs. Tagad mēs zinām, ka Tu esi puisis. Tava vecmamma neuzminēja - mums būs dēls!
-
Ir 2014. gada 27. maijs. Es nospēlēju savu beigšanas eksāmenu. Tagad esmu maģistrs. Visi jau zina, ka Tu būsi, - Austras mazais brālis. Un var jau arī labi redzēt. Mēs Tevi gaidām!
-
Ir 2014. gada 27. augusts. Tavas vecmammas bēres. Ir tik žēl, ka jūs nekad nesatiksieties.
-
Ir 2014. gada 12. septembris. Šodien sabildējāmies visi kopā Plakanciema mežiņā. Būs skaistas bildes, ko ielīmēt Tavā albumā.
Ir 2014. gada 28. septembris. Šodien Tev ir jābūt! Tā dakteris teica, bet Tu vēl nenāc. Nu nekas, es varu arī pagaidīt. Dažas dienas atpakaļ biju pie draudzenes. Teicu, ka man ir bail. Pirmo reizi atzinos, ka man ir bailes no bērna ar Dauna sindromu. Bet es zinu, ka Tev tā nav, jo analīzes taču ir labas! Un tomēr man ir bail.
-
Ir 2014. gada 8. oktobris. Vecīt, cik ilgi vēl? Tev jau bija jābūt pie mums! Šodien kā likums - ir taču 8. datums, un mums visiem dzimšandienas ir astotajos datumos! Klusums.
-
Ir 2014. gada 10. oktobris. Nekā. Jābrauc uz slimnīcu. Tētis ir atprasījies no darba, sarunāts, ka omīte paņems Austru. Slimnīcā izejam visas standarta birokrātiskās procedūras. Man dod zāles, jo gaidīt vairs nevar. Starpcitu, viņi ierakstījuši dokumentos 42 nedēļas un 2 dienas. Tas nozīmē, ka man bija taisnība par to astoto datumu!
Diena paiet, un nekas nenotiek. Esmu Tavu tēti aizsūtījusi mājās. Ap 21.oo man sāk sāpēt, uzreiz un daudz. Es ciešu, jo zinu, ka tik ātri jau nekas nenotiek. Un es negribu atzīties, ka esmu sisītis. Daktere uzliek sirdstoņus. Viņa saka, lai es Tev padziedu, jo Tu tur slinkojot un sirdstoņi ir mazliet par vāju. Man pēkšņi aizmirstas visas dziesmas, bet es mēģinu padungot un paglāstīt Tevi. 22.oo daktere mani pārbauda - tikai viens centimentrs. Te vēl līdz rītam nekas nenotikšot. Ap pusnakti viņas nākšot pārbaudīt vēlreiz. Bet man sāp, oi, kā sāp! Zvanu Tavam tētim un sūdzos, saku, lai brauc pie manis. Ir 23.15, es izmisīgi cenšos pareizi elpot un atcerēties pusgadu krātās prasmes iztēloties ziedu, kas atveras, lai tur varētu ieraudzīt Tevi. Manā galvā ir tikai divas domas: es nedrīkstu pārstāt elpot un, ja vēl ilgi, es neizturēšu.
Tad sākas baigais jūklis. Pēkšņi es jūtu, ka Tu nāc. Palātā ir tikai tētis, viņš netic. Tad parādās darbiniece, burtiski noķer Tevi un saka man: "Turi! Turi bērnu!" Es trīcošām rokām paņemu Tevi. Ir 23.37. Tu esi tik maziņš, mūsu puisītis. Ienāk vēl kāds. "Vai jums sonogrāfijā viss bija kārtībā?" atskan jautājums. Jā, protams, bija, vai tad dokumentus neredzējāt? Mani apgulda, noliek Tevi man virsū. Esmu tik laimīga, jo māsu pēc dzemdībām tā arī nepaturēju rokās. Tu esi tik maziņš un mīļš! Ienāk ārste. Atkal tas pats jautājums: "Vai jums sonogrāfijā viss bija kārtībā?"
Viņa paņem Tevi un ilgi apskata, izklausa, pieraksta mērus. 50 cm, 3040 grami. Daktere ievelk elpu. Es zinu, ko viņa teiks. Es nezinu, kāpēc, bet es zinu. Un līdz pēdējam ceru, ka viņa to neteiks.
"Mēs vedīsim viņu intensīvo nodaļu, jo plaušās ir caurumiņš. Mēs neapstiprinām neko medicīniski šeit, bet izskatās, ka jūsu bērnam ir Dauna sindroms."
Viņa Tevi paņem un aiziet. Mēs ar tēti paliekam palātā vieni. Te nu Tu esi, mūsu otrais!
